Rudenī pa Puškina vietām

Latvijas Dzelzceļnieku biedrības tūristu grupai paveicās ar jaukām dienām, kad tā 9. un 10. oktobrī apmeklēja piemiņas vietas, kas saistās ar dižā krievu dzejnieka vārdu. Brauciens sākās tāpat kā gadu iepriekš — ar ekskursiju uz Pleskavas Pečoru vīriešu klosteri, kas atrodas netālu no Igaunijas un Krievijas robežas. Vienmēr ir patīkami vērot, cik saudzīgi glabā vēsturisko mantojumu Pečoros. Tas liecina par to, cik mūsdienu cilvēkiem ļoti nepieciešams šis garīgās kultūras piemineklis. Ekskursijā pa Pleskavas Kremli iegājām arī Svētās Trīsvienības katedrālē, lai patīksminātos par tempļa izcilo interjeru un senajām ikonām, kas atrodas šajā Pleskavas zemes galvenajā katedrālē. Uz naktsmītni iekārtojāmies jaunajā viesnīcā Piligrims, kas atrodas līdzās šosejai Sanktpēterburga — Kijeva. Nākamajā rītā pa šo ceļu devāmies uz Puškinskije gori, kur mūs sirsnīgi sagaidīja tūrisma firmas pārstāve, kuras vadītājs, starp citu, ir no Latvijas. Vispirms devāmies uz Petrovsku, kur atrodas Puškina senču Hanibālu dzimtas īpašums, un kur dzejnieks bieži ciemojās savas trimdas laikā. Tāpat kā citas muižas Puškina dabas parkā, to ieskauj izcils parks ar gleznainu ūdenstilpni. Lielisks skats uz Sorotas upi, apkārtnes pakalniem un lejām paveras no Mihailovskas nama logiem, kur savulaik dzīvoja Puškins. Gan tajās, gan mūsdienās šī skaistā dabas aina vedina uz pārdomām un atcerēties Puškina dzejas rindas: Люблю я пышное природы увяданье, В багрец и золото одетые леса.Iespējams, ka tieši šo dabas skatu dēļ viņš sacerēja tik daudz dzejoļu, apdzejojot laiku, kad daba ir viskošākajās krāsās un ar augļiem visbagātākā. Tas ir laiks, kad dabā iestājas harmonija un tā gatavojas ziemas mieram. Taču ziema sola aukstumu un puteņus, un tādēļ dvēselē iezogas nemiers un trauksme — tieši uz šādām izjūtām vedina Mihailovskas apmeklējums rudenī. Mūsu ceļojums pa Puškina vietām noslēdzās pie Svjatogorskas klostera sienām, kur kopš 1837. gada aukstas ziemas dienas atdusas dzejnieks. Pēc piemiņas brīža pie dzejnieka kapa, mēs devāmies atpakaļceļā. Tomēr ekskursijas kultūras programma ar to netika izsmelta. Kā vienmēr tas notiek atceļā, mēs apkopojām iespaidus. Notika priekšlasījums par Latvijas Dzelzceļnieku biedrības vēsturi un šodienu: tika izstāstīts par biedrības struktūru, valdes sastāvu, par tās darbības virzieniem, mērķiem un uzdevumiem, kā arī nākotnes plāniem. Savus jaunākos dzejoļus nolasīja Iraīda KEĻMELENE. Patīkami iepriecināja Valentīna KOŽEMJAKOVA, nolasot savus dzejoļus par rudens tēmu. Sirsnīgi novēlējumi tika adresēti mūsu ceļabiedrei Irinai KLIMOVIČAI, kura šajās dienās atzīmēja savu dzimšanas dienu. Nelieli suvenīri — šokolādes — tika veltītas diviem jaunākās paaudzes ekskursantiem, kuri kopā ar mums izturēja visas tik tālā ceļojuma grūtības. Tādēļ Rīgā mēs atgriezāmies jaukā noskaņojumā.