Sākšu ar milzīgu paldies jaukās ekskursijas organizatoriem LDzB Ugāles nodaļai Sergeja Galavecka personā un LDz Infrastrūktūras Daugavpils nodaļai Vladimira Šabunova personā, kā arī LDZ Ifrastrūkturas Daugavpils nodaļas sekretārei Ināri Miezei par lielo palīdzību tās organizēšanā.
Uz piedāvājumu doties ekskursijā uz Igauniju atsaucāmies nekavējoties, īpaši tāpēc, ka maršrutā bija iekļauts Pjuhticas klosteris, kuru jau sen gribējām apmeklēt, bet nu tāda izdevība par ļoti pieejamu samaksu un vēl apskatot Tartru un Narvas pilsētas. Kur nu vēl labāku izdevību!
Un tā 15 oktobra rudenīgi vēsā rītā iekāpām autobusā un devāmies Igaunijas virzienā. Grupa bija liela, tādēļ bija neliels satraukums, kā nu mūs visus savāks kopā (pēc pieredzes zinu, tas nemaz nav tik viegli), bet izrādījās – mēs bijām ļoti disciplinēti un grupas vadītājs Sergejs bija sava uzdevuma augstumos un viss ritēja diezgan raiti un precīzi.
Tartu pilsēta mūs sagaidīja ar ļoti saulainu un jauku rītu un mēs labprāt gides pavadībā devāmies aplūkot šo jauko, gados veco, bet pateicoties daudzo studentu klātbūtnei, jauno, pieminekļiem un skulptūrām bagāto pilsētu. Laiks diemžēl bija ierobežots, jo mūs vēl gaidīja vecticībnieku muzeja apskate un ne tik tuvais ceļš līdz naktsmājām. Tartu ar savu personīgo „Pizas torni”, studentu iemīļoto kupraino tiltu, parku, muzejiem un mīlīgajām ieliņām palika atmiņā kā pilsēta, kur noteikti gribās atgriezties lai iepazītu tuvāk.
Nākošā pietura – vecticībnieku muzejs milzīgā, jūrai līdzīgā, Peipusa ezera krastā. Muzeja eksponātus ir savākuši skolēni, un vietējās skolas skolotāja ar aizrautību stāstīja par vietējo vecticībnieku tradīcijām, paražām un vēsturi.
Un nu naktsmājas netālu no Narvas, jūras krastā. Jūru gan tikai dzirdējām, jo bija jau satumsis. Rītā, pēc brokastīm gan nedaudz ieelpojām jūras gaisu un prom uz Narvu.
Zinošas ģides pavadībā apskatījām Narvas bastionus, izbraucām pa pilsētas ieliņām, pamājām ar roku Krievijas pilsētai Ivangorodai, fotografējāmies uz Ivangorodas pils fona, izstaigājām Narvas pili un atkal ceļā.
Pjuhtica, kas igauņu valodā nozīmē Svētais kalns un uz kurieni jau vairāk nekā 400 gadus diendienā nebeidz plūst ļaudis, mūs sagaidīja saulaina un mirdzoša. Iespaidu nemaz nevar aprakstīt, tur vienkārši ir jāaizbrauc. Cēlā Dievmātes Aizmigšanas katedrāle, mazāki dievnamiņi katrs ar savu vēsturi un nozīmi, svētavots, kura ūdens ir dziedinošs, plašā, puķēm bagātīgi apstādītā teritorija, un klusās klostera iemītnieces, tas viss rada neaprakstāmas sajūtas. Tur tiešām ir jāaizbrauc, tā ir vieta, kur vienmēr gribas atgriezties.
Nobeigumā vēlreiz milzīgs paldies visiem, kas to visu organizēja, gidēm, Sergejam, kurš mūs vāca un uzpasēja, Vikai, kas palīdzēja orientēties Igaunijā. Īpašu paldies gribētu pateikt šoferītim par ļoti profesionālu un drošu izvadāšanu un pacietību un labsirdību.
Vecākā sagādniece
Ināra Romanova SIA „LDZ CARGO”
Comments