A.E.C - Par mums
Eiropas Dzelzceļnieku Asociācija(A.E.C.) ir izveidota 1961.gada 23.jūlijā Itālijas pilsētā Turīnā un sākotnēji apvienoja Austrijas, Beļģijas, Francijas, Rietumvācijas un Itālijas dzelzceļnieku nacionālās sekcijas. A.E.C. ir sabiedriska nevalstiska organizācija ar juridiskas personas statusu. A.E.C. ir (izraksts no Statūtiem):
“Eiropas garā uzturēta draudzīga, zinātniska, kulturāla un sociāla organizācija, kurā piedalās dzelzceļam piederošas personas, lai veicinātu labas attiecības starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem un tādējādi dotu savu ieguldījumu Eiropas ideālu realizēšanā. Asociācijas darbības rezultātā notiekošās cilvēku tikšanās un starptautiskā sadarbība novērsīs savstarpējo spriedzi un starp tautām pastāvošos stereotipus.”
Savu mērķu realizēšanai A.E.C. izmanto konferences, informatīvos izdevumus, skolnieku, studentu un jauno speciālistu apmaiņu, Eiropas Dienu organizēšanu utt. A.E.C. Eiropā organizē tematiskās izstādes un sadarbojas ar Eiropas institūcijām.
Kā organizācija A.E.C. ir reģistrēta Beļģijā. Reģistrācijas faktu apliecina Beļģijas karaļa zīmogs. Tādēļ organizācijas juridiskā adrese ir Briselē. Pašlaik organizācijā ir 17 valstu sekcijas, kuras ik pa trijiem gadiem Kongresā ievēl Eiropas biroju. Katras valsts sekcijai ir noteikts delegātu skaits, kas atkarībā no kopējā delegātu skaita tiek aprēķināts pēc noteiktas formulas, par ko vienojušies organizācijas dalībnieki.
A.E.C. Izpildu komiteja sastāv no Eiropas biroja ,Finansu komisijas , Transporta komisijas , kā arī trim pārstāvjiem no katras valsts sekcijas – prezidenta,viceprezidenta un kases pārvaldnieka.
A.E.C. Izpildu komitejas sēdes notiek divas reizes gadā Eiropas Dienu ietvaros un tajās saskaņā ar Statūtiem jāpiedalās nacionālo sekciju prezidentiem un viceprezidentiem. Eiropas biroja locekļi tiekas biežāk. Tiem savas paveiktā darbības un pieņemtie lēmumi jāpamato nākamajā Izpildu komitejas sēdē. A.E.C. ir pārstāvis Eiropas Parlamentā, asociācija ir atzīta Eiropas Padomē kā nevalstiska padomdevējorganizācija. Asociācija izglītojošo lomu, it īpaši Austrumeiropas valstīs, atzīst arī UNESCO. A.E.C. atzīst arī Apvienoto Nāciju Transporta komisija.
A.E.C. struktūra:
• ģenerāla asambleja saukta EIROPAS PADOME;
• administratīvā padome saukta IZPILDKOMITEJA;
• vadības grupa Eiropas līmenī EIROPAS BIROJS;
• vadītāju grupa nacionālajā līmenī NACIONĀLIE BIROJI
Uz 2006.g. sākumu asociācija apvienoja dzelzceļniekus no 17 valstīm - Austrijas, Albānijas, Beļģijas, Bulgārijas, Čehijas, Francijas, Grieķijas, Itālijas, Latvijas, Lielbritānijas, Polijas, Rumānijas, Slovākijas, Slovēnijas, Spānijas, Vācijas, Ungārijas.
Jean-Pierre Estival vēstule
MES RESPONSAILIT S DANS LA LONGUE HISTOIRE DE L’AEC EN TANT QUE VICE-PRESIDENT PUIS PRESIDENT GENERAL
(Tulkojums no franču valodas).
Autors : Dr.Jean Pierre Estival
Eiropas Dzelzceļnieku asociācijas Goda Prezidents
Ilggadējs AEC Prezidents , Francijas Dzelzceļa SNCF vairāku departamentu direktors, Eiropas Padomes Ekonomikas eksperts.
MANA DARBĪBA EIROPAS DZELZCEĻNIEKU ASOCIĀCIJAS (AEC) GARAJĀ VĒSTURĒ KĀ VICEPREZIDENTAM UN PĒC TAM PREZIDENTAM.
PIRMĀ DAĻA
AEC NELIELĀ EIROPAS KOPIENĀ, KĀDA TĀ PASTĀVĒJA LĪDZ KOMUNISMA SABRUKUMAM 1990./91.
AEC vēsture ir gara un nemierīga. Es to uzzināju jau trīs mūsu toreizējā Eiropas prezidenta Žaka Preimonta [Jacque Preumont] pilnvaru laikā, kā priekšsēdētāja vietnieks es biju ilgu laiku.
Tajā laikā Eiropa vēl bija sadalīta divos naidīgos politiskajos blokos - Rietumeiropā un Austrumeiropā. Grēcīgais Berlīnes mūris bija to neaizmirstamākais simbols. Tolaik AEC, kuras Eiropas statūti jau bija deponēti Briselē, ietvēra tikai nacionālās nodaļas, kas atradās vienīgajās Rietumu valstīs, kuras tajā laikā veidoja Eiropas Kopienu.
Divas svarīgākās AEC sekcijas šajā laikā bija Itālijas sekcija un Vācijas sekcija ar salīdzinoši salīdzināmu lielumu. Šo sekciju vadītāji kopš vēsturiskajiem AEC pirmsākumiem ir bijuši godājami cilvēki no dzelzceļa uzņēmumu augstākajām pakāpēm. Daudzi nesa universitātes doktora titulu. Tādējādi Itālijā doktors de Rosa jau sen vadīja Itālijas sekciju, un viņam bija izdevies panākt, lai AEC tiktu atzīta par Eiropas nevalstisko organizāciju - NVO - Eiropas Padomē tiktu piešķirts konsultatīvais statuss un ieņemts amats un kur to vienmēr ir pārstāvējis visu mūsu asociācijas sekciju iecelts pārstāvis.
Vācijas sekcijai bija arī izcili augsta līmeņa prezidenti, un tā bija apveltīta ar daudzām aktivitātēm. Kad es vēl biju Eiropas viceprezidents, Manfrēds Šampels [Manfred Schampel] jau ievērojami un efektīvi vadīja Vācijas sekciju.
Citas sekcijas, kas tolaik veidoja AEC līdz 1990. gadam, bija šādas:
●Austrijas sekcija, kuru arī vadīja izcili prezidenti;
●Spānijas sekcija noteikti bija dinamiska, bet to jau novājināja reģionālā pretruna starp Madridi un Barselonu;
● Dinamiskā Beļģijas sekcija, kuru ilgu laiku vadīja mūsu draugs Žans Pols Preimonts, sekcija, kas pārstāvēja mūsu Eiropas asociāciju kopienas struktūrās;
● Francijas sekcija - mūsu AEC dibinātājs, pateicoties Armanda Hjū [Armand Huet] “dibinātāja Tēva “centieniem, kurš sadarbojās ar Itālijas dzelzceļa darbiniekiem Turīnas reģionā un uzsāka plašu starptautisko kustību, kas ir kļuvusi par AEC. Patiešām, mūsu AEC dzimis no cilvēka redzējuma, kurš uzskatīja, ka, lai nostiprinātu miera Eiropu, strādniekiem ir jāapvienojas katrai darbības jomai Eiropas līmenī. Armanda Hjū sapnis ir piepildījies.
Mēģinājumi paplašināt AEC tā laika Eiropas Kopienā netrūka. Jo īpaši Nīderlandes un Luksemburgas dzelzceļa darbinieki tika uzrunāti vairākas reizes, taču veltīgi, šie dzelzceļa darbinieki nesaprata, cik vērtīga ir iestāšanās Eiropas asociācijā.
Tika aicināti arī Šveices dzelzceļa darbinieki, taču, tā kā Šveice ar savu neitralitāti ir sveša "Eiropas celtniecībai", centieni panākt, lai Šveices dzelzceļa darbinieki pievienotos mūsu Eiropas statūtu asociācijai, bija veltīgi. Šie dzelzceļa darbinieki jutās sveši Eiropai un līdz ar to arī mūsu vērtībām.
Tomēr tajā laikā lielas Kopienas valstu dzelzceļniekii spontāni ieradās pievienoties mūsu AEC. Tie ir britu dzelzceļa darbinieki, kuri Filipa Vorsforda [Philip Worsfold] dinamisku impulsu rezultātā izveidoja autonomu sekciju, ieviešot jaunas koncepcijas. Šādi izveidotā britu sekcija vienmēr ir bijusi lojāla un uzņēmīga sekcija.
Galu galā līdz Padomju impērijas krišanai mūsu asociācijā jau bija oficiālās Vācijas, Itālijas, Francijas, Beļģijas, Austrijas, Spānijas un visbeidzot Apvienotās Karalistes sekcijas.
Katrai sekijai bija sava iekšējā organizācija saskaņā ar katras valsts nacionālajiem likumiem, bet saskaņā ar Eiropas pārnacionālo statūtu galvenajiem principiem. Katra nacionālā nodaļa varēja brīvi organizēt sevi un veidot pēc savas izvēles aktivitātes, kas bieži bija daudzveidīgas un bagātas ar mācīšanu.
Pārnacionālā līmenī katra sekcija pēc kārtas organizēja statūtos paredzētās Eiropas Dienas - dienas, kas bija mūsu asociācijas dzīves vissvarīgākā izpausme, simbols mūsu sapulcei uz Eiropas Kopienu . Kā pienākas, šīs dienas bija atvērtas visiem un bija iespēja atkal satikties, lai atzīmētu mūsu eiropeisko identitāti. Daudzas no šīm dienām ir atstājušas paliekošas atmiņas - Vīnē, Romā, Reggio Calabria, Parīzē, Kukshāfenā, Nirnbergā, Briselē, Seviļā, Santjago de Kompostelā, Jorkā, Francijas Rivjērā, minot tikai dažus piemērus. Šīs dienas arī deva iespēju pārdomāt mūsu dzelzceļa nākotni, ievērojot Komisijas noteikto konkurences stratēģiju. Lai to paveiktu, mūsu statūtos paredzētā "Transporta" komisija vienmēr ir palīdzējusi informēt debates.
Visbeidzot, visā šajā periodā Marly le Roy netālu no Parīzes katru gadu tika organizēts vienas nedēļas seminārs, ko lielākoties finansēja no Eiropas fondiem un caur privātu Eiropas kultūras organizāciju, kas atrodas Nicā. Šie Marly le Roy semināri katru gadu ir guvuši milzīgus panākumus. Tie galvenokārt bija paredzēti jauniem Eiropas dzelzceļa darbiniekiem, un tas bija veids, kā sanākt kopā, lai klausītos tematiskās konferences par Eiropas būvniecību un dzelzceļa attīstību, un galvenokārt, lai apmainītos ar mūsu idejām. Diemžēl divtūkstošajos gados šo dienu finansējums radīja problēmu, Eiropas līdzekļi kļuva arvien retāki, un tas izskaidro, kāpēc šie semināri beidzās.
OTRĀ DAĻA
JAUNĀS EIROPAS IEKĻAUŠANAS AEC , PĒC KOMUNISMA SABRUKUMA UN BERLĪNAS SIENAS KRIŠANAS.
Tieši šajā laikā es ilgu laiku kļuvu par mūsu asociācijas Eiropas prezidentu. Tas bija gan lielāko izaicinājumu, gan lielu cerību laiks. Patiešām, tajā laikā sākās milzīgais darbs pie jaunu dalībnieku izpētes un līdz ar to jaunu nodaļu izveide tajās, kuras vēl sauca par PECO valstīm, proti, Austrumeiropas valstīm, kuras tikko bija atbrīvojušās no padomju jūga. Bija jāuzsāk reāls iekarošanas plāns, kuru es pēc tam vadīju ar labāko mūsu biedru palīdzību katrā rietumu daļā, kas līdz šim pastāvēja. Šeit ir vēsturiskie pamati:
-dzelzceļa darbinieku integrācija VDR (agrāk Vācijas Demokrātiskā Republika)
Šo uzdevumu es deleģēju Manfrēdam Šampelam. Viņš to vadīja ar lielu profesionalitāti un entuziasmu, informējot mani par šī plāna gaitu, tā izaicinājumiem un grūtībām. Pēc tam bijušajā VDR tika izveidotas reģionālas vienības, gandrīz vienmēr ar Vācijas AEC dalībnieku materiālo un finansiālo palīdzību. Vācijas AEC dalībnieki organizēja daudzus ielūgumus dzelzceļa darbinieku uzaicināšanai Austrumos. Šī brīvprātīgā savstarpējās palīdzības un brālības darbība bija apbrīnas vērta, un tāpēc pamazām radās jauna vācu nodaļa, kas aptvēra gan jaunās Vācijas rietumu, gan austrumu daļu. Tas bija ilgs process, kurā ievērojamie vācu sekcijas pārstāvji piedalījās. Vairākkārt mani uzaicināja uzsākt šīs integrācijas dažādus posmus un līdzekļus, lai samazinātu lielo dzīves līmeņa atšķirību, kāda tolaik pastāvēja starp Rietumu un Austrumu vācu dzelzceļa darbiniekiem. Tā radās šī jaunā lielā vācu nodaļa.
- Polijas dzelzceļa darbinieku integrācija: šī iestāšanās notika pēc manā aizbildnībā esošās Francijas sekcijas ierosmes. Arī tā laika franču sekcijas prezidents Pjērs Labernijs [Pirre Laberny} tam veltīja daudz enerģijas. Jums jāzin, ka mūsu kontaktus ar poļu dzelzceļa darbiniekiem veicināja lielā Lehas Valensas savienība ‘’Solidarnosc’’ , kas veicināja šo integrāciju. Bez viņa tajā laikā nebūtu poļu sekcijas. Tāpēc ir prieks, ka neilgi pēc padomju impērijas krišanas mēs Lionā varējām uzņemt pirmo delegāciju no poļu dzelzceļa darbiniekiem, ļoti vienkāršiem cilvēkiem no dzelzceļa, nevis no augstās dzelzceļa hierarhijas. Tā tika veidota šīs sadaļas bāze, kas radusies no dzelzceļa pamatnes. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā šīs nodaļas vadītāji ir bieži mainījušies, demonstrējot spēcīgu demokrātisku kultūru, taču vienmēr ir saglabāts sekcijas sākuma dienu novatoriskais gars.
- Rumānijas dzelzceļa darbinieku integrācija: tā bija mana personīgā cīņa, jo Nikolaja Čaušesku laikā es jau vairākas reizes biju Rumānijā. Es zināju struktūras, sarežģījumus un grūtības, kas jāpārvar. Es zināju arī brīvību mīlošo cilvēku centienus. Tieši ar dažādu starpnieku starpniecību un pēc vairākiem mēnešiem es iepazinos ar vīrieti, kuram jākļūst par pirmās Rumānijas nodaļas prezidentu: prezidentu Danu Dragosu, toreiz augstāko dzelzceļa ierēdni. Man izdevās satikt arī jaunu Rumānijas dzelzceļa inženieri, kura cilvēcisko potenciālu, inteliģenci un gribu es biju ievērojis Nikolaja Dutu personā, kurš šodien vada AEC likteni Eiropas līmenī. Rumānijas posma integrācija šoreiz notika no augšas, sākotnēji piekrītot toreizējam dzelzceļa prezidentam. Pēdējais pat uzaicināja mani savā prezidenta vilcienā uz Sinaju, kas bija nozīmīgs punkts valsts vēsturē. Tādā veidā pamazām tika izveidots Rumānijas posms, vispirms to vadot augstākām dzelzceļa amatpersonām un pēc tam integrējot visu kategoriju dzelzceļa darbiniekus. Tādējādi Rumānijas sekcija kļuva par veiksmes prototipu. Mēs esam daudz parādā Nikolaja Dutu dinamiskajai darbībai, kuram bija jāuzņemas Rumānijas sekcijas prezidentūra, pirms viņš kļuva par AEC prezidentu. Pateicoties savai darbībai, Rumānijas posms ir kļuvis par AEC izcilības centru Balkānos, tuvojoties Bulgārijas un pat Turcijas dzelzceļa darbiniekiem, cenšoties paplašināt mūsu asociācijas austrumu robežas. Šajā izcilības centrā bija daudz vērtīgu cilvēku, piemēram, nelaiķis Aleksandrs Ciura, kurš cīnījās par demokrātiju. Sadaļai bija jāizveido topošais valsts sekretārs. Rumānijas nodaļa arī vairākkārt ir organizējusi TAIEX seminārus par Eiropas transporta politiku - Komisijas finansētu seminārus, kurus man bija tas gods vadīt Bukarestē.
- Dzelzceļa darbinieku integrācija no bijušās Čehoslovākijas: pēc manas iniciatīvas pēc tam Prāgā tika veikta aptauja, kas prasīja vairākas tikšanās Prāgā ar tā laika satiksmes ministru, kuru interesēja mūsu AEC aktivitātes un mērķi. Satiksmes ministrs man atstāja atvērtu jomu, lai noorganizētu pirmo Čehoslovākijas posmu - sadaļu, kas tika izveidota, pateicoties Čehoslovākijas dzelzceļa inženieres Annas Jurakovas kundzes ļoti spēcīgajai apņēmībai, kura parādīja lielu dinamiku. Viņa ir sarīkojusi mums vairākas "Eiropas dienas" šajā skaistajā valstī pašā Eiropas sirdī. Ikviens atceras pazemes sāls raktuvju apmeklējumu. Diemžēl, kā mēs zinām, Čehoslovākija drīz sadalījās divās atsevišķās valstīs - tagadējā Čehija (Prāga) un Slovākija (Bratislava). Šī paša iemesla dēļ arī Čehoslovākijas sadaļa bija jāsadala divās atšķirīgās daļās - Čehijas un Slovākijas. Pēc šī vēsturiskā šoka un profesionālo un ģimenes ierobežojumu dēļ Annai Jurakovai nācās attālināties no nodaļas operatīvās daļas, kā rezultātā pakāpeniski tika likvidēta Čehijas sekcija, bet Slovākijas sekcijai kādu laiku bija jāizdzīvo, pateicoties pārliecināta eiropieša Roberta Fujas centieniem. Šī sekcija savā veidā kļuva par mantotās Čehoslovākijas sekcijas mantinieku .
- Ungārijas dzelzceļa darbinieku pagaidu integrācija: pateicoties kopīgiem Austrijas un Vācijas posmu centieniem tika izveidota Ungārijas sekcija. Kādu laiku šī sadaļa darbojās labi, bet pēc aptuveni desmit gadiem sekcija strauji saruka, iekļaujot tikai nelielu skaitu biedru.
- Dzelzceļa darbinieku pagaidu integrācija no Grieķijas: es pats pārņēmu šo dalību 1995. gadā, jo es kā SNCF inženieris šajā valstī biju veicis vairākas dzelzceļa ekspertīzes. Es labi zināju organizāciju. Man paveicās pietiekami, lai varētu paļauties uz izcilu grieķu dzelzceļa ekspertu Vasilios Profillidis personā, kurš vairākus gadus vadīja Grieķijas sekciju, augstā līmenī, taču nemēģinot tajā integrēt dzelzceļa pamatdarbiniekus. Tas noteikti ir iemesls, kāpēc šī sekcija pēc vairākiem pastāvēšanas gadiem neizdzīvoja. Dažus gadus vēlāk Itālijas posms savukārt mēģināja Atēnās izveidot embrionālu sadaļu, integrējot pamata dzelzceļa darbiniekus. Šī jaunā sekcija diemžēl neizturēja laika pārbaudi.
- Veiksmīga Latvijas dzelzceļa darbinieku integrācija: Vācijas sekcija strādāja pie šīs radīšanas, kurai bija jākļūst par patiesu panākumu. Mēs esam šo panākumu parādā ļoti talantīgam dzelzceļniekam un prestižai dzelzceļa kultūrai, es domāju Jāni Pētersonu, bez kura Latvijas posms varētu nebūt. Tāpat kā Rumānijas sekcija, arī Latvijas sadaļa ir spējusi integrēt daudzus dzelzceļa darbiniekus un attīstīt daudzas daudznozaru aktivitātes, piemēram, divas reizes - TAIEX semināru par dzelzceļa nākotni, semināru, kas man bija tas gods un prieks tikt uzņemtam Rīgā, un uz kuru Jānis Pētersons bija uzaicinājis dzelzceļa darbiniekus no abām pārējām Baltijas kaimiņvalstīm - Igaunijas un Lietuvas, kā arī daudzus plašsaziņas līdzekļus no savas valsts. Vēlāk viņam bija jāorganizē augstas kvalitātes Eiropas dienas, kas paliks neaizmirstamās atmiņās.
- Albānijas pagaidu integrācija: šo misiju uzņēmās mūsu draugi itāļi. Sākumā viņiem izdevās izveidot Durresā, lielāko albāņu tiltu, sekcijas embriju, kas kādu laiku strādāja. Daudzi Itālijas sekcijas reģioni par saviem līdzekļiem ir uzaicinājuši šīs sadaļas pārstāvjus, kuru priekšsēdētājs ir uzaicināts uz vairākām Eiropas dienām, taču šī trauslā sadaļa ātri saskārās ar finansiālām problēmām, jo Albānija ir nabadzīgākā Eiropā.
- Neizdevās sazināties ar Krievijas Federācijas dzelzceļa darbiniekiem: vairākas reizes es vērsos pie Krievijas dzelzceļa oficiālajām struktūrām. Sanktpēterburgā man bija ilgas diskusijas ar šīs iestādes augstāko amatpersonu, kurai pēc pārdomām šķita, ka Lielā Krievija nav eiropiete, un viņš galu galā noraidīja šādu projektu. Vēlāk Maskavā, veicot dzelzceļa uzdevumu Dzelzceļa ministrijā Eiropas Komisijas vārdā, man bija iespēja tieši sazināties ar Krievijas dzelzceļa direktoru , jo brīvas asociācijas jēdziens nepastāv šajā valstī. Atšķirībā no kolēģa Sanktpēterburgā, viņš bija ļoti ieinteresēts dalības projektā, taču ar nosacījumu, ka viņam šis projekts tiek īstenots Krievijas apstākļos un ka krieviem ir vadošā loma, kas neatbilst mūsu statūtiem. Mūsu asociācija nekādā gadījumā nevarēja pieņemt šos nosacījumus, un tāpēc dalība nekad nevarēja piepildīties.
SECINĀJUMS
Noslēgumā jāsaka, ka no 1990. gada un manā prezidentūras laikā, bet arī pateicoties labāko mūsu locekļu palīdzībai katrā AEC sekcijā, biedri, kuri spēja uzņemties svarīgas iniciatīvas, mūsu AEC, kas iepriekš bija tikai vienīgā Eiropas rietumu daļa, ir spējusi paplašināties un nostiprināties jaunajā Eiropas telpā saskaņā ar savu aicinājumu izveidot arvien spēcīgāku un vienotāku Eiropu. Tas bija plašs projekts, kas ilga gandrīz divas desmitgades ar reāliem un atzīstamiem panākumiem, bet arī dažām neveiksmēm, piemēram, Čehijā, Ungārijā, Grieķijā un Albānijā. Taču ir izveidotas jaunas spēcīgas sekcijas, kuras ir izturējušas laika pārbaudi un tagad piedalās mūsu lieliskās Eiropas mēroga asociācijas demokrātiskajā dzīvē.
Tāpat kā jebkurš cilvēka darbs, šis darbs aizvien turpinās, un nav šaubu, ka citi Eiropas prezidenti uzņems lāpu jauniem iekarojumiem. Katrai paaudzei ir jābūt sapņu un projektu daļai. Visi Eiropas prezidenti, kuri man ir sekojuši, ir bijuši ļoti vērtīgi cilvēki, un viņu uzdevums bija "konsolidēt ieguvumus", neļaujot asociācijai izjukt. Es izsaku viņiem cieņu par tik ļoti vajadzīgo cēlu misiju.
Es pateicos visiem tiem, kuri gandrīz divas desmitgades mani pavadīja, iedrošināja un bieži palīdzēja kliedēt manas šaubas, jo nekad nav nekādu lielu uzvaru bez šaubām. Kopā mēs esam bagātinājuši savu kontinentu, lai tam būtu labākas dienas. Tas bija kolosāls paplašināšanās plāns, kura vēsturisko nozīmi mūsu biedri dažkārt nespēja novērtēt. Tāpēc arī AEC statūti ir pilnībā pārskatīti, pateicoties juridiskajai palīdzībai, ko sniedzis labi pazīstamais beļģu jurists M. Pendevils, bet arī pateicoties Hosē Viljamsa pastāvīgajai un nemainīgajai sadarbībai Tieslietu ministrijā Briselē. Šajā gadījumā es vēlos pateikties Beļģijas nodaļai par šo izcilo palīdzību.
Šajā laikā, pateicoties maniem kontaktiem ar Komisiju, un, lai gan Marly le Roy semināri vairs nepastāvēja, es varēju gūt labumu no Komisijas finansiālās palīdzības, izmantojot TAIEX projektus, kas paredzēti, lai veicinātu to valstu integrāciju Savienībā, kuras nav Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis. Šiem projektiem bija jābeidzas ar šo valstu integrāciju. Pateicoties ieguldītiem līdzekļiem, bet arī tolaik mūsu asociācijā izrādītajai pārliecībai, mēs varējām organizēt vairākus apmācības seminārus par Eiropas transporta politiku, secīgi Bukarestē un Rīgā, seminārus, kurus es vadīju un kuri bija patiesi veiksmīgi. Šajā sakarā man jāpateicas Nikolai Dutu un Jānim Pētersonam par lielisko sadarbību. Tie ir daļa no šiem panākumiem.
Visi šie notikumi godina mūsu asociāciju, kurai, pateicoties labāko mūsu biedru mobilizācijai, izdevās atvērt svarīgu jaunu nodaļu tās vēsturē, savukārt Linda Trevis, izcila britu sekcijas locekle, tika izvietota Ņujorkā Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros , kas ir akreditēta NVO visā pasaulē. Viņa mūs tur pārstāvēja, kamēr es pārstāvēju mūsu AEC Eiropas Padomē.
Bet katrai misijai ir jābeidzas, un ar ilgstoši paveikta darba sajūtu es nodevu lāpu savam lieliskajam itāļu draugam Domeniko Persiko, kurš arī aktīvi visiem spēkiem darbojās, kalpojot mūsu lielajai biedrībai, kas ir lāpa, kopš tā laika ir nonākusi citās tikpat prestižās rokās - HG Vanselow un pēc tam Nicolae Dutu rokās. Viņi turpina mūsu garo vēsturi, kura turpinas , tāpat kā mūsu Eiropas Savienības vēsture.
